Kā man ‘iet’ ...

     Nepildās un nepildās mana apņemšanās reizi nedēļā šo to ieblogot, diemžēl. Labi, ka caur to nevienam, ieskaitot mani nerodas kādas materiāls kaitējums ☺ . Tomēr cik varu noprast no Googl-a mana ‘konta statistikas’ interese vai ir kas jauns nav apsīkusi. Un nav jau tā ka nebūtu par ko izteikties , ir , varbūt gribētos pat vairākas reizes nedēļā, bet jau kopš aprīļa un it sevišķi maijā līdz pat šodienai ir baigi daudz darba. Tik daudz, ka pat ieslēgt kompi lai tik parlūrēt pastu un dažas www lapas nav ‘spēka’ vai noskaņas. Cik daudz un kādos apstākļos ir izurbts inženier-ģeoloģijā un ūdens ieguvei hidroloģijā neizplatīšos , ja nu kāds vēl noskauž ☺. Nācās pat attiekties no dažiem pat it kā izdevīgiem piedāvājumiem. Arī autiņa piegatavošana lai divos piegājienos izietu tehnisko apskati prasa laiku. Maksāt servisiem, kad 95% varu izdarīt pats, neveras maks. Nevaru pat iedomāties cik lieliem man būtu jābūt ienākumiem lai , piemēram par stupicas gultņa nomaiņu kas man prasa nesteidzoties un rūpīgi stundas laiku , servisam man būtu jāatdod vismaz Ls 15 . Arī piemājas lauciņa iekopšana , apsēšana un apstādīšana nav tikai prieka vai ietaupīšanas uz pirkšanu pēc. Kad pierod pie pašaudzētā garšas, rūpnieciski audzētais ‘neiet vairs pie dūšas’. Ar vistu olu ‘biznesu’ gan būs pagaidām cauri, būs palikušas nu jau tikai četras ilgdzīvotājas pašu vajadzībai. Tie gan kurus es biju pieradinājis pie brīvībā turētu vistu olu garšas un vizuālās pievilcības gan ir apbēdināti. Jāpiestrādā vēl pie malkas piegatavošanas , kādi divi kubi vēl jāsaskalda. Vispār man ziemai pietiek ar nedēļas darbu sākot no mežā līdz šķūnim lai visu laiku būtu silti un gatavot cauru gadu uz plīts. Baigi labi justies tādā enerģētiskā neatkarībā. Elektriskā tējkanna paliek tik rīta kafijai, bet gāze kādam steidzīgākam pagatavojumam. Gāzes balons nevar beigties nu jau kādu piekto gadu.

Arī nu jau vairāk  par mēnesi kompī  pieseivots viedoklis par Liepājas tramvaja līnijas pagarināšanu, kas par kādiem 90% jau sen ir gatavs, bet neizdodas piespicēt, jo iespējams, ka tas varētu iet cauri kādā publiskā i-neta vietnē un gribās lai tas būtu maksimāli vispusīgs manā izpratnē, lasītājam saistošs un uz pārdomām vedinošs . Ceru, ka tuvākā laikā atradīšu kādas trīs stundas no citām nodarbēm brīvu laiku un ar citām domām neaizņemtu prātu.

Maijā pabūts arī uz pagastā notikušo ‘sabiedrisko apspriešanu’ par vēja elektrostaciju būvniecību. Un ne jau par šo gigantisko propelleru būšanu vai nē , bet par farsu ko sauc par publisko apspriešanu un niansēm ap to ir sakrājušās pārdomas. Arī Rucavas novada iedzīvotāju sapulce ar galveno tēmu par zemes-īpašuma nodokļiem un vietējo varu tā vien laužas uz ‘papīra’.

Pavisam negaidīti sanāca satikt un pēc Viņa iniciatīvas nedaudz aprunāties ar kādu visā visumā ietekmīgu Liepājnieku , vēl nesenā pagātnē varētu pat teikt vietējo oligarhu ( šo apzīmējumu lietoju pilnīgi neitrāli, bez vairuma poļitruku tam piedēvētā negatīvisma). Cik nopratu biju piesaistījis Viņa uzmanību ar savām izdarībām ap ‘maršrutnieku’ likvidāciju. Pat ne desmit minūšu gara aprunāšanās man deva vielu pārdomām par dažādām pasaulēm, kurās es un Viņš dzīvojam. Kaut gan kas tur neparasts – vide veido apziņu, taču. Detaļās gan šis tas par šo un to mums abiem it kā ir vienāds skatījums.

‘Saldajam ēdienam’ būtu arī tēma par Liepājas pludmali, ūdens kvalitāti ‘zilajiem karogiem’, piesārņojumu (arī ar sūdiem) un atbildīgo (vai bezatbildīgo) amatpersonu , tostarp ar Liepājas mēra un ostas SEZ vietnieka Gunāra Ansiņa  piesaukšanu. Ūdens tēma man kā profesionāli tuvai būtu daudz kas sakāms , arī par sadzīviskiem mītiem ar kuriem nākas saskarties, tostarp ar un ap āderēm , piesārņojumu, un hipotētisko trūkšanu nākotnē.