„ko darīt” ?

Gadās, ka nākas apvaicāties – „ko darīt” un visbiežāk netieši nojaušamo atbildi varētu izteikt kā – „labāk tu to man nebūtu vaicājis” . Izņēmumi gadās kad tiek risināta darba gaitā radusies situācija tad atbilde gan no darba biedra gan pašam sev – „jāpadomā” gandrīz vienmēr ir paglābusi no nepatikšanām. Par grūti vai gandrīz neiespējami ietekmējamām lietām kulta kalps visdrīzāk gan teikt – „lūgsimies Dievu” . Par cik gandrīz nekad Visaugstāko neesmu apgrūtinājis ar lūgsnām, bet tais ļoti retajās reizēs var pieņemt, ka ir līdzēts. Līdz ar to sev izsecināju, ka pa ‘sīkumiem’ Viņu neapgrūtināšu. Visvieglāk gan atbildēt ir politiķim – „balsojiet par manu partiju un viss būs labi pat ļoti labi”.

Par cik pats ‘uz savu galvu’ esmu publiski iesaistījies ‘mikriņgeitā’ tad nākas arī uzdot jautājumu - „ko darīt” ne vien tiem kas to izplānoja un realizēja , bet arī tiem kam visa šī ‘putra diendienā jāstrebj’.

16.februārīs ap pl.12(-iem)  autobusu pieturā ‘pie Līvas’ apvilcis kartona ‘apmetni’ ar uzrakstu – “MARŠRUTA MIKROAUTOBUSU LIKVIDĀCIJA IR MANA UN CITU ‘MIKRIŅU’ PASAŽIERU APZAGŠANA” apvaicājos vismaz 20 autobusu gaidītājiem kāda ir viņu attieksme par ‘mikriņu’ likvidāciju un pārmaiņām autobusu satiksmē. Atbildes var sagrupēt divās kopās, pirmā – „labāk nav kļuvis”, otrā – lamas uz šādu izmaiņu ieviesējiem. Vispār jau tur gribējās satikt kādu kam izmaiņas sabiedriskajā transportā būtu uz OK! – nepaveicās. Uz klasisko vaicājumu –„ko darīt?”,  ‘latviskvalodīgie’ vairumā gadījumu ‘rausta plecus’, bet ‘krievalodīgie’ – pārsvarā piedāvā rīkot (politkorekti izsakoties) ‘tautas’ tiesu – nacionālās īpašības izpaužas arī šādi.

 Tā pati diena nedaudz pirms 13(-iem) šai paša ‘apmetnī’ Domē pirms deputātu sēdes mēģinu izaicināt kādu no deputātiem uz sarunu ...................   ......... piedzīvojums beidzas ap 17(-iem), bet par to nākamreiz.