Eesti

Līdz ar pēdējo dienu notikumiem Igaunijā, tas būtu - vēl nebijušiem plašajiem streikiem dažādās nozarēs un to ‘mikroskopisko’ atspoguļojumu Latvijas valsts kontrolētajā mēdiju telpā pasteidzināja manu vēlmi padalīties iespaidos manā prombūtnē šai visumā radniecīgajā zemē. Tā nu sanāca, ka sava aroda ietvaros ko vislabāk raksturo krieviskais бурильщик (latviski– urbšanas meistars, kas galīgi ‘neskan’, gan neatspoguļo profesijas būtību) vairākkārt ir nācies būt komandējumos ‘tuvākajā ziemeļvalstī’. 2010/11gada ziema – decembris, gandrīz visu mēnesi strādāju Narvā saistībā ar turienes termoelektrostacijas pārraudzībā esošo objektu inženierģeoloģisko izpēti, bet ne par to. Sadzīviski – pēdējais mēnesis, kad var pirkties par igauņu kronām. Lielveikalos – vismaz par 10-20% dārgāk kā pie mums. Sarunās gan ar vietējiem ‘работя́гам’(apm. 90% ‘krieviski runājošie’) un viņu priekšniekiem, gan dažu labu zinātnisko ‘kūrētāju’ no Tallinas par sadzīviskām tēmām uz vaicājumu kas jums Igaunijas ekonomikā ir tie balsti, kas ļauj sadzīvot ar caurmēra dzīves izmaksu? Par atbildi esmu saņēmis vien lielāku vai mazāku neizpratni un izbrīnu – „...tiesām kā tā var būt?”. Šovasar vairākas nedēļās ‘urbos’ ap lielāko pēc igauņu mērogiem hidroelektrostaciju netālu no Tallinas. Iepirkos ‘prismās’(tādas igauņu ‘maksimas’) jau par eiro. Visas te oficiozu dzirdētās runas, ka eiro ieviešana Igaunijā cenas palikušas iepriekšējā līmenī vai mainījušās nedaudz uz augšu izrādās klaji un nekaunīgi meli. Vēl 10-20% kā likts ja ne vairāk par ierastāko ēdamo. Nesaprotami kā tāds ‘vidējais’ igaunis to pacieš. Redz, ka tomēr pacietībai ir gals. Neizplūstot detaļās paredzu, ka pie mums „izslavētajai” Igaunijas ekonomikai un to pavadošajām reformām ir pienācis gals un krahs, tāpat kā vēl dažus gadus atpakaļ latvju propaganda slavinātajam Īrijas ekonomiskam brīnumam, Spānijas, Portugāles, Islandes un gan jau vēl kādu ES vasaļvalstu straujai attīstībai no kurām palicis pāri vien tikai ‘čiks’.